Pirmdiena, 06. februāris, 2023
Sveicināti!
Vēlējos patiesībā jau sen no sirds pateikties dr. J. Zariņam par rūpīgo un cieņpilno attieksmi, atbalstu un profesionālo pieeju visā manas ārstēšanas un rehabilitācijas laikā ne tikai mutiski, bet arī rakstiski. Viņa atbalsts ir nenovērtējams. Cilvēks ar zelta rokām.
Šis e-pasts man top jau ilgu laiku, jo gribas pateikt tik daudz, bet lielākā daļa no tā visa nav vārdos aprakstāma, jo tās ir emocijas un sajūtas pēc kārtējās vizītes, kas atkal un atkal sniedz cerību, ka viss būs labi, jo esmu tikusi pie īstā Ārsta (ar lielo burtu). Arī personāla un māsiņu darbs ir nonevērtējams, jo tā rūpība un atbalsts, ko šie cilvēki dod ir ļoti augstāka gan profesionālā, gan cilvēciskās pieejas līmenī. Tas nav vārdos aprakstāms.
Patiesībā mans stāsts sākas nu jau tālajā 2020.g. vasarā un tas vēl nav beidzies, lai arī ceru, ka tā gaisma, ko jūtu ir tā gaisma, kas tuneļa galā. 2020. g. augustā sāka sāpēt augšžoklis. Sāpes bija nelielas, pārejošas un iepriekš jau šķiet zināmas. Pirmais, kas nāca prātā bija zobs, kas ik pa laikam mēdza īdēt. Sākumā likās, ka nekas traģisks, pat nepierakstījos uz vizīti, bet tā kā pāris nedēļu laikā sāpes tikai palielinājās pierakstījos pie savas dakterītes pārbaudīt zobus. Kamēr gaidīju vizīti vēl kādas 2 nedēļas, sāpēs kļuva stiprākas, bet vēl paciešamas un pretsāpju medikamenti palīdzēja. Vizīte pārcēlās vēl nedaudz uz priekšu, jo brālim parādījās akūtas sāpes. Domājot, ka man nav nekas traģisks, ka vienkārši iekaisis zobs un tā kā brālim šis sāpes bija jau neciešamas, samainījāmies.
Diemžēl manas sāpes tikai palielinājās. Vizītes laikā nekas netika konstatēts, bet norunājām, ka aiziešu uz Stomotoloģijas institūtu izraut gudrības zonu, jo tas šķitis tāds, kas varētu pa nerviem radīt sāpes augstāk. Pierakstījos un nākamajā dienā gudrības zobu izrāva..
Pēc pāris dienām sāpes nemazinājās un šķita, ka pat palielinās, tāpēc akūti pierakstījos uz diennakts zobārstniecību, kur man uztaisīja rentgenu un konstatēja, ka man ir neizauguši zobi (ko jau zināju) un pieņēma variantu, ka tie pēc 20 gadu pauzes sākuši šķilties. Atkārtoti steidzamā kārtā pieteicos stomotoloģijas institūtā, rentgens, un atkal nekā – viss kārtībā, neko sliktu bildēs neredz. Minējums, ka varbūt spiedienu rada zobs, kas kopš bērnības nav izšķīlies bija maz ticams, jo šādi zobi ir iekaulojušies tā, ka, ja savulaik nav izšķīlušies, tad tie arī neizšķilsies. No kā rodas sāpes man neviens nevar pateikt, bet ieminējās, ka varu mēģināt pierakstīties pie neirologa un ieteica doties uz nealiekamo PSKUS. Tur mani uzklausīja, bet uzskatīja, ka mans gadījums nav akūts, nekādi nepalīdzēja, ka vien nosūtīja pie ģimenes ārstes.
Nu jau emocijās un pārdzīvojumos, bet ar draugu palīdzību atradu iespēju pierakstīties pie neirologa Dr. Vecvagars, kas laimīgā kārtā mani pieņēma pat tajā pašā dienā, jo bija atbrīvojusies vieta. Sāpes jau bija diez gan spēcīgas, gāja arī pat līdz ausij, naktīs gulēt normāli nebija iespējams, zāles nelīdzēja. Vizītes laikā tika uzstādīta diagnoze – trīszaru nerva iekaisums. Antibiotikas.
Kādu nedēļu lietojot zāles, kļuva labāk, bet tad pēc nedēļas vaigs sāka tūkt un diez gan ātri. Atkārtotā vizītē pie Dr. Vecvagara, steidzami, pateicoties dakterim, tiku nākamajā dienā ārpus rindas pieņemta pie sejas, žokļa ķirurga Stomotoloģijas institūtā, kur dakters, mani apskatot izvirzīja 3 iespējamās diagnozes – artrīts, strutas vai audzējs. Nosūtīja mani uz izmeklējumiem un kolīdz ir rezultāti, tad atpakaļ pie viņa, (pa starpai jau biju veikusi arī USG, bet tur nekas netika konstatēts). Saņemot rezultātus steidzamā kārtā bija ieteikums doties vizītie pie neiroķirurga PSKUS. Tiku pie Dr. Valeiņa. Atkal izmeklējumi, MRT un nosūtījums atkal pie sejas, žokļa ķirurgiem, bet PSKUS. Secinājums no izmeklējumiem bija viens – steidzama hospitalizācija un biopsija. Sākumā biju pierakstīta pie viena ķirurga, bet ārsta slimības dēļ, biopsiju taisīja cita ķirurģe. Pēc operācijas bija nedēļa jāpavada slimnīcā. Informācija par bopsiju bija jāgaida vismaz 2 nedēļas, Sāpes jau bija neciešamas. Bezmiegs un dotie nomierinošie pretsāpju līdzekļi nepalīdzēja. Pateicoties ārstējošajai ārstei un viņas reakcijai, tiku novirzīta uz paleatīvo nodaļu pie Dr. Albinas.
Un beidzot pēc 3 mēnešu ilgām mokām un 3 nedēļu biospijas rezultātu gaidīšanas saņēmu diagnozi – onkoloģija, sarkoma.
Un te iesākas stāsts par Dr. Zariņa iesaisti (to gan sasēju kopā tikai tagad, klausoties interviju vienā no raidījumiem). Vienīgā ķirurģe, kas uzņēmās risku mani operēt bija Dr. Anna Ivanova ar komandu. Piekritu radikālai operācijai ar žokļa kaula izņemšanu, jo citu variantu nebija. Protams, pirmās emocijas pēc operācijas nebija iepriecinošas, jo vizuāli vaiga nebija. Arī kustību nebija, bet Dr. Ivanovas atbalsts un rūpes bija nenovērtējamas. Jau toreiz, 2020. g. decembrī tiku mierināta, ka viss ir labojams un atjaunojams kaut kādā mērā, bet par visu sīkāk plānos pēc tam, kad būšu atguvusies, t.i. vismaz pēc pus gada.
Ķīmijterapija nebija, bet tika nozīmētas 35 staru terapijas reizies. Daudz, bet es biju noskaņojusi sevi pozitīvi un vairāk kā par ārējiem apdegumiem un minimālu čulu uz mēles pēc terapijas nekā nebija. Pēc 4 mēnešu būšanas slimnīcās, februāra beigās beidzot tiku mājās. Šajā posmā tiešām liela nozīme bija visiem iesaistītajiem speciālistiem, t. sk. arī Dr. Zariņam, kurš jau, man tajā brīdī īsti nezinot, bija iesaistīts manā tālākā ārstēšanas procesā – rekonstrukcijā. Sāku lasīt par iespējām atjaunot kustību pēc operācijām, meklēt informāciju un uzdūros tieši jūsu centra lapai, palasīju aprakstus un sapratu, ka iespējas ir. Sāku sīkāk pētīt informāciju un uzdūros vēl vairākiem rakstiem, kur savu pieredzes stāstu atklāja tieši Dr. Zariņš.
Pagāja pus gads, atkārtotā vizītē pie Dr. Ivanovas sākām plānot rekonstrukciju. Tiku nozīmēta vizītie pie mikroķirurga un tajā brīdī tikai atskārtu visu notiekošo, sasienot ar lasīto pavasara sākumā. Pateicoties viņai, tiku pierakstīta pie Dr. Zariņa. Jau pirmajā vizītē sapratu, ka esmu tikusi pie īstā cilvēka. Visu sīki izrunājām, pārrunājam iespējas, riskus un variantus. Es sapratu, ka varu viņam uzticēties un zināju, ka viss būs labi un tā arī bija. Pagājušajā rudenī, klausities viena raidījuma interviju, kurā bija arī Dr. Zariņš, sapratu, ka man ir paveicies tiku lieliskā ārstu komandā, kas tieši strādā ar šādām situācijām. Man tiešām bija paveicies, ka tiku šo ārstu uzraudzībā, jo tas atbalsts šo 2 gadu laikā ir nenovērtējams. Man ir vaidziņš, es atkal smaidu un spēju kustināt muskuļus. Pēc pirmās rekonstrukcijas biju pārsteigta par attieksmi un to, kas man tika sniegts papildus atbalstam un aprūpei – es vēl vairāk sajutos drošās rokās – ergoterapeits, fizioterapeits, audiologopēds. Visi speciālisti par mani rūpējās, par ko, savukārt, parūpējās Dr. Zariņš. Es saprotu, ka jūsu centram tas ir pats par sevi saprotams, ka šāda attieksme pret pacientiem ir jābūt vienmēr, bet lasot citu pacientu pieredzes stāstus, es biju pozitīvi pārsteigta, jo man jau pats fakts, ka tiku uz rekonstrukciju, nozīmēja daudz.
Vēl palicis nedaudz un ļoti ceru, ka viss būs veiksmīgi, jo no sirds uzticos dr. Zariņam un esmu viņam un viņa fantastiskajai komandai ļoti pateicīga par visu, kas man tika sniegts!
PALDIES!
Elīna Baranovska
