Piektdiena, 04. aprīlis, 2025
25. aprīlī apritēs tieši 25 gadi,, kopš viņš piešuva pirmo pirkstu, un, kā dakteris pats saka – «Nav kauns operēt ilgi, ir kauns operēt bezjēdzīgi, nedomājot par pacienta dzīvi un veiktspēju pēc operācijas.»
– Dakter, pastāstiet, kas ir bijis pats labākais šajos 25 darba gados?
– Noteikti attiecības ar kolēģiem. Mums ir brīnišķīga komanda. Rezidentūras gados, protams, cits ar citu pavadījām kopā vairāk laika nekā ar ģimeni, tagad ir citādi – katram savas operācijas, savi pacienti, bet mēs tāpat sadarbojamies, asistējam cits citam. Un tas, ka šo gadu gaitā esam bijuši spējīgi sastrādāties un noturēties kopā, novedis pie veiksmīga rezultāta -tūlīt atvērsim slimnīcu.
– Kas ir tā līme, kas jūs tik ilgstoši ir turējusi kopā?
– Savstarpējā cieņa, spēja uzklausīt citam citu, lai gan brīžiem gājis ir dažādi -25 gadi kopā nav vienkārša lieta. Agrāk vai vēlāk kāds grib sevi uzskatīt par labāku, gudrāku, spējīgāku un vairāk darošu, tāpēc ir svarīgi laikus izrunāt visus pārpratumus, aizvainojumus, iespējamos pāridarījumus, nepaturot tos sevī. Gluži kā ģimenē. Darba komanda – tā ir sava veida profesionālā laulība, kas mūsu centra gadījumā šo 25 gadu laikā ir kļuvusi patiešām spēcīga un noturīga.
Cenšamies iespēju robežās šo kopības garu nodot arī jaunajiem kolēģiem. Pēdējo piecu gadu laikā aizvien vairāk izbaudu iespēju mācīt rezidentus. Jaunajiem jādod iespēja praktiski strādāt – apgūt meistarību, savstarpējās attiecības, savstarpējo izpalīdzību un atbalstu. Man ir ļoti liels prieks, ka mūsu rezidenti ir zinātkāri, gatavi mācīties, attīstīties, turklāt prot sarunāties ar personālu un pacientiem, ir izdarīgi, spēj nokārtot dažādas organizatoriskas lietas, kas man ne īpaši patīk, ne padodas.
– Un ko jaunie māca jums?
-Ļoti daudz. Un papildus vēl uzlādē ar savu jaunības enerģiju. Viņu interese, jautājumi padara manu dzīvi krāšņāku un daudzveidīgāku. Piemēram, ja es viens pats pārsietu un skatītu pacientus, tad tā, visticamāk, vairāk būtu tāda rutīnas nodarbe. Bet rezidenti, būdami man līdzās, daudz ko pamana un pavaicā – vai tas normāli, par ko tas liecina? Šādos brīžos es pat jūtu savu nozīmību. (Smejas.) Un kur tad vēl tās reizes, kad aizejam kopā izklaidēties, kopīgi papļāpājam un pajokojam. Tas viss man dod prieku.
– Ienākot šorīt jūsu klīnikā, redzēju ļoti daudz pacientu…
– Dzīves un darba temps pieaug. Cilvēku, kuri grib saņemt konsultāciju vai palīdzību, kļūst vairāk, un es no sirds gribu visiem palīdzēt. Esmu spiests darīt aizvien vairāk un vairāk, bet tad vienā brīdī nākas saprast – visa ir par daudz, vajag piebremzēt. Tas ir psiholoģiski sarežģīts uzdevums – pateikt nē, bet tas ir jādara, citādi pats sadegšu un pazudīšu. Turklāt ir grūti pieņemt to pareizo lēmumu, kam tieši teikt nē, ko tieši nedarīt.
– Visiem labs tomēr nebūsi, lai kā gribētos…
– Tas man nāk līdzi no bērnības – viss jāvar, jābūt labam pret visiem, tāpēc arī tās robežas vienmēr ir bijis grūti novilkt. No otras pusēs, tas man deva iespējas -rezidentūras laikā, ja man kāds ārsts lūdza ko palīdzēt, izdarīt, centos nekad neatteikt. Kolēģi zināja – esmu uzticams, turēšu vārdu. Bet mēs jau visi tādi bijām -arī mani kolēģi Jānis Krustiņš, Mārtiņš Kapickis – dežurējām pa divpadsmit un vairāk diennaktīm mēnesī. Tagad liekas, kā tas vispār bija iespējams…
– Kad sapratāt, ka tomēr ir svarīgi novilkt robežas?
– Veselība vienā brīdī sāk uzdot. Parādās bezmiegs, asinsspiediens pieaug, viss sāk tracināt, mugura sāp. Tā līkne iet viļņiem -te augšā, te lejā. Ir mirkļi, kad pavisam skaidri jūtu: viss, šādā tempā turpinot, kaitēšu ne tikai sev, bet arī pacientiem -pieļaušu kādas kļūdas. Bet samazināta aktivitāte nozīmē mazāk konsultāciju, mazāk operāciju, kas, protams, nevienam nepatīk. Kad atkopjos, līkne nokrīt, bet tad atkal pamazām kāpj, līdz slodzes zāģis atkal ir uz augstākā zoba. Tā jau ir teju visiem ārstiem – daudzi to pacieš, skaļi nerunā, līdz salūst, sadeg vai arī kļūst rutinēti un neieinteresēti.
Tāgad, protams, es protu labāk par sevi parūpēties, bet man vienalga ir vēl daudz jāaug šajā ziņā. Tā ir nebeidzama cīņa pašam ar sevi. Visu laiku jau gribas sevi tā kā pažēlot, vieglāk attiekties pret nepieciešamību atjaunot resursus, bet galu galā atkal nodaru sev pāri.
Man prieks, ka jaunā ārstu paaudze pareizāk dzīvo. Negrib riskēt ar sadegšanu, izsīkumu, daudz drošāk un laicīgāk runā par savām problēmām. Tas ilgtermiņā noteikti atmaksāsies ar labāku veselību un lielākām darbspējām.
– Laiki un paaudzes mainās…
Piemēram, rezidentūras laikā Singapūrā man bija skaidri noteikumi – visu laiku, kamēr vien ir ko darīt, jābūt slimnīcā. Tā tika maksimāli nodrošinātas apmācības, iespējas daudz operēt, ārstēt visdažādākos pacientus. Ja topošais ārsts profesiju apgūst tikai formālo darba stundu ietvaros, no tās cieš viņa profesionalitāte – tas nenozīmē, ka viņš būs sliktāks ārsts, noteikti nē, tikai tas notiks vēlāk, būs nepieciešams ilgāks laiks, līdz viņš kļūst par stabilu, pareizus lēmumus pieņemošu un labi operējošu speciālistu.
– Nesen redzēju asprātīgu, bet vienlaikus skaudri patiesu karikatūru, kurā ārsts vaicā pacientam, kas viņam sāp, un atbilde ir – realitāte. Kas jums sāp jūsu darba realitātē?
– Cilvēki pēdējo desmit, divdesmit gadu laikā ir ļoti mainījušies. Kļuvuši ļoti asi, aroganti un pat rupji. Bieži vien man ir vairāk jādomā nevis par to, kā labāk pacientam palīdzēt, bet gan, kā viņu ne-satracināt, neuzvilkt un nesadusmot. Pat neraugoties uz to, ka, manuprāt, komunicēju cieņpilnī un laipni. Tas paņem ļoti daudz spēka un enerģijas un ir viens no izdegšanas iemesliem.
Mans kabinets ir līdzās reģistratūrai, un es labi dzirdu, kas tur notiek. Reizēm pacienti kliedz, apvaino reģistratūras darbinieces, un nereti tā nav tikai verbāla agresija, bet arī agresīva uzvedība. Ir pat reizes, kad jādodas kolēģes aizstāvēt.
Šāds uzvilcies un agresīvs cilvēks pēc tam ienāk pie manis kabinetā, un es jau redzu – konsultācija nesanāks, viņam nav iespējams palīdzēt, jo manis teiktais vienalga paliks nesadzirdēts. Vienīgais, ko varu darīt, ir mēģināt viņu nomierināt, ievirzīt sarunu kaut kādos pieklājības un normalitātes rāmjos. Šādos brīžos lielākais izaicinājums ir saglabāt savaldību, kas, par laimi, man joprojām izdodas, bet jūtu, ka pēdējos gados mani tolerances resursi strauji iet mazumā.
– No kurienes, jūsuprāt, tas viss?
– No interneta, kur cilvēki redz šo neizsakāmi vardarbīgo un necieņpilno komunikāciju, saskarsmes nekultūru, pieņem šos virtuālās realitātes bezrobežu nosacījumus, pierodot pie tiem un uzskatot par pašsaprotamiem arī reālajā dzīvē. Arī veikalā redzams tas pats – elementārs pieklājības, emocionālās inteliģences un em-pātijas trūkums. Domāju, te gan mums kā sabiedrībai būtu ļoti daudz kas darāms, lai nepieļautu vēl tālāku šādas uzvedības eskalāciju. Piemēram, Austrālijā, Singapūrā jebkurā vietā, kur notiek cilvēku apkalpošana, iespējams redzēt uzrakstus – «Mēs necietīsim rupju izturēšanos pret mūsu personālu, mēs neļausim darīt pāri mūsu darbiniekiem, nepieņemamas uzvedības gadījumā tiksiet izraidīts!» Arī mēs savā klīnikā nepieļausim rupju, nepieklājīgu attieksmi pret personālu.
– Bez rupjības un necieņas, manuprāt, šobrīd nereti vērojama arī viszinība, ārsta pamācīšana, vai tiesa?
– Protams, es ļoti labi redzu šo atšķirību Daļa pacientu a priori ir visai naidīgi noskaņoti pret ārstu, nav vērsti uz sadarbību, ir aizdomīgi. Pirms 25 gadiem es varēju pacientam mierīgi pastāstīt: pirkstu ir iespējams piešūt, un rezultātam vajadzētu būt labam, vai arī – pirksts ir tik stipri sadragāts, ka arī pēc operācijas to nevarēs izmantot. Pacients saprata, piekrita. Savukārt tagad atbildes mēdz būt – «Jūs negribat piešūt manu pirkstu tāpēc, ka vienkārši negribat!» Ja pasaku, ka operācijai dodu 90 % garantiju, atbilde skan – «Man tas neder, man vajag 100 % garantiju!» Vai arī – «Dakter, es lasīju internētā, ka šī metode manā gadījumā būtu tā labākā un piemērotākā, kāpēc jūs to nepiedāvājat?» Prasu – kas ir avots? Klusums. Ja metode būtu pierādījumos balstīta, klīniski pierādīta, visticamāk, es par to zinātu, lietotu, bet pacientiem dažkārt ir savs eksperta viedoklis.
Ir arī tādi pacienti, kuri cenšas izdiedelēt kādu manipulāciju, piemēram, blokādi, zinot, ka es to nedarīšu. Stāstu, ka jau trīs blokādes šogad ir taisītas, skaidrs, ka labāk no injekcijām nekļūst, vēl vienas steroīdu devas rezultātā var pārplīst cīpsla vai saite, var būt problēmas ar virsnierēm, tāpēc nemaz nelūdziet – to nedarīšu. Pacients atbild: «Labi, es eju pie cita ārsta, kurš man iešpricēs!» Un tā arī notiek.
– Tā ir laikam salīdzinoši jauna māka, kas mūsdienās ārstiem jāapgūst – neiet pacienta pavadā, ne tā?
– Tā ir lielākā kļūda – izdabāt pacienta vēlmēm. Uzklausīt, izprast – jā, bet ne tām izdabāt, ja tās nav medicīniski pamatotas un akceptējamas. Tā ir profesionāla brieduma pazīme, kad ārsts var pacientam pateikt: «Tagad jūs ar mani manipulējat, un man tas nav pieņemami!» Jaunie dakteri nereti baidās pacientu pazaudēt, grib izdarīt visu, ko pacients vēlas. Bet ir jāprot pacientam atteikt, kas gan nav viegli. Arī man ir bijuši šādi gadījumi… Ja nevaru ar pacientu vienoties, tad labāk mierpilni sadarbību atsaku un to neturpinu.
Un vēl – ja pacients neuzticēsies ārstam, būs aizdomu pilns, arī rezultāts būs slikts. Emocionālā saikne ir ļoti svarīga – jo labākas attiecības ar pacientu, jo veiksmīgāks rezultāts. Ja nav uzticības, tad pat relatīvi vienkāršās operācijās būs sarežģījumi, un pretēji – sarežģīti gadījumi var būt veiksmīgi, ja pacients uzticas ārstam un tic sekmīgam operācijas iznākumam.
– Kas palīdz šādās situācijās?
– Palīdz saruna ar kolēģiem. Mēs savā ziņā cits citam esam supervizori. Katram ārstam ir gadījumi, ar kuriem viņš netiek galā, – sākumā viņam šķiet, ka situāciju kontrolē, bet tad saprot, ka tomēr nekā.
Vai nu psihoemocionāli netiek galā, vai medicīniski. Kolēģis var situāciju novērtēt distancētāk, spēj būt emocionāli noturīgāks. Tas ir ļoti vērtīgi – ārstam nevajag kaunēties lūgt padomu kolēģim, atzīties savā nevarēšanā, par katru cenu censties pašam ar visu tikt galā.
– Bet – kā ārsti vispār spēj tikt galā ar šo nemitīgo stresu, emocionālo slodzi?
– Emocijas jāiemācās atstāt kabinetā. Sākumā es arī darbu nesu uz mājām -pārdomājot dienā notikušo, pārcilājot prātā visās smagāko pacientu situācijas, naktīs negulēju un trūkos augšā no bailēm, ka esmu ko nepareizi operācijas laikā izdarījis. Ar laiku tomēr izdodas no tā visa kaut kā distancēties – man pieņemšana šobrīd ir garas padsmit stundas ik nedēļu, es nespētu to izturēt, ja aizvien turpinātu dzīvot šādā emocionālā spriedzē.
Protams, ir gadījumi, kas izšūpo. Tād vai nu pašam jātiek ar sevi galā, vai jālūdz citu palīdzība. Es ļoti novērtēju, ka man ir vairāki draugi, kuri man uzklausa, ar kuriem varu normāli izrunāties – viņi nevis pasaka banālas frāzes, bet godīgi nosauc lietas īstajos vārdos. Klīnikā Uldis Krustiņš ar savu tiešumu ir viens no labākajiem psihologiem.
– Klīnikas mājaslapā pamanīju pacienta atsauksmi: Dr. Tihonovs izmainīja manu dzīvi…
– Ir pacienti, kuri atnāk pie manis un saka: «Dakter, jūs esat mana pēdējā cerība.» Šādos gadījumos lieliski noder atbilde, ko esmu aizguvis no kolēģa Mārtiņa Kapicka, – «Es neesmu un nevaru būt jūsu pēdējā cerība, jūsu pēdējā cerība ir Jēzus Kristus.» Es nedrīkstu radīt priekšstatu, ka esmu pārcilvēks. Mums abiem ar pacientu jāstāv uz zemes, un es nedrīkstu viņu maldināt, barot ar ilūzijām, ka varu visas problēmas atrisināt. Bet, protams, mans mērķis ikvienā situācijā ir godprātīgi un profesionāli izdarīt pacienta interesēs visu, kas vien ir manos spēkos.
– Rokas ķirurģija, rekonstruktīvā un plastiskā ķirurģija – kas jums pašam ir tā tuvākā?
– Man ļoti patīk plaukstas ķirurģija, tāpēc, ka es varu ne tikai izoperēt, bet pēc tam arī pareizi palīdzēt atjaunot funkcijas, atgūt darba spējas. Ķirurgam, protams, ir iespējami daudz jāatrodas operāciju zālē, bet, no otras puses, jo vairāk operāciju, jo vairāk pacientu, kas pēc tam jāpieskata un jāaprūpē. Pacientam ir vajadzīgs padoms, man ir svarīgi redzēt sava darba rezultātu, tāpēc cenšos ieplānot iespējami daudz pēcoperācijas pieņemšanu -vismaz pāris konsultācijas katram, ja ir komplikācijas, tad, protams, biežāk.
– Un estētiskā ķirurģija – vai tās uzvaras gājiens ir pamatots un attaisnots?
– Mēs dzīvojam padomju laiku mītos, kad plastiskās ķirurģijas nebija. It kā tā būtu slikta un nevēlama, nepareiza un pat nosodāma. Estētiskā ķirurģija mainās un pilnveidojas – pēdējos 10-15 gados ir daudz kas izdarīts, lai šīs operācijas būtu mazāk bīstamas, izraisītu mazāk komplikāciju. Turklāt, ja pacients operācijas rezultātā izskatās un jūtas labāk, kāpēc to nedarīt, īpaši, ja tā ir salīdzinoši zema riska iejaukšanās?
Piemēram, atnāk pie manis sieviete, kurai plakstiņi karas uz skropstām, aizsedzot redzes lauku. Pēc operācijas viņai vairs nav jācieš no šīs funkcionālās problēmas, viņa arī izskatās jaunāka un ir priecīgāka. Turklāt šī ir operācija ar mazu riska iespējamību un nelielu komplikāciju varbūtību. Protams, vienmēr ir jāatrod līdzsvars starp to, kas cilvēkam nekaitē un padara viņu estētiski pievilcīgāku, un to, kas potenciāli var kaitēt. Turklāt liela daļa operāciju atrodas uz robežas starp estētisko un rekonstruktīvo ķirurģiju -gan plakstiņu korekcija, gan vēdera plastika, krūšu rekonstrukcija u. c. Galvenais, visu ar mēru, izvērtējot iespējamos riskus un ieguvumus.
– Jūs aizvien vēl pieņemat un operējat pacientus arī Madonā…
– Madona ir mana dzimtā puse, man ir tāda dziļa sirsnība pret Šo vietu. Pieraksts ir ļoti garš, daži pacienti par to sūdzas, bet, ja es uz turieni nebraukšu, pieraksts būs nekāds. Dažubrīd jau man šķiet -kāpēc man vispār jābrauc, varbūt jāmet miers. Bet labi zinu, ka ir gana daudz pacientu, kuri ar vislielāko varbūtību nekur tālāk par Madonu pie ārsta neaizbrauks, un tas man atkal liek mērot pašam šo ceļu un pieņemt novadniekus.
– Un Madonā jūs pavadāt arī visas nedēļas nogales…
– Jā, katras brīvdienas dodos uz Madonu, tas man palīdz restartēties pēc garajām darba stundām – gan psiholoģiski, gan fiziski. Aizbraucot uz laukiem, es visus pa nedēļu uzkrātos kreņķus un sāmus palaižu vaļā, aizmirstu par tiem. Pastrādāju mežā, pasportoju, ieeju pirtī, uzspēlēju novusu, satieku radus un draugus, Rīgā atgriežos jauna spēka pilns.
– Ko jums dod skriešana?
– Skriešana palīdz disciplinēt sevi, mobilizēt sevi, strukturēt ikdienu un vairāk paveikt, atbrīvojot iepriekš nesajustus enerģijas līmeņus. Tā, piemēram, šodien es līdz deviņiem paspēju noskriet septiņus kilometrus, nokonsultēt meitu viņas zinātniskā darba jautājumos, Gaiļezerā apmeklēt semināru un pārsiet vakar operētos pacientus.
Šobrīd es skrienu vairāk procesa, nevis rezultāta dēļ. Skriešanu nedrīkstu pamest brāļa dēļ, kurš katru dienu noskrien 10 kilometrus, bet sestdienās – 21 kilometru. Man prieks, ka arī vecākā meita un krustmeita Alise skrien. Tā mēs cits citu iedvesmojam un pavelkam uz šo nodarbi.
– Kas veido jūsu laimes formulu?
– Primāri – mana ģimene. Sieva, ar kuru esam kopā jau trīsdesmit gadus, abas meitas. Cilvēki, ar kuriem varu būt kopā, parunāt – draugi gan darbā, gan Madonā. Darbs ir ļoti nozīmīgs, taču medicīna nebūt nav vienkārša – var būt gan paša neveiksmes, gan dažādu ārēju faktoru radīts stress. Taču nedrīkst šo visu negāciju kopumu vilkt sev līdzi, tas ir jānoliek malā. Manuprāt, somi tāpēc ir paši laimīgākie, ka viņi to prot, prot dzīvot harmonijā un brīvi no stresa, spēj saskatīt un novērtēt ikdienas sīkās laimītes un priekus. Priecāties par katru labu lietu dzīvē – tas ir apzināts lēmums un izvēle. Esmu to mācījies no vecākiem.
Man, piemēram, ir liels prieks, ka abas meitas ir dziedājušas Knīpās un knauķos. Ka no maziem ķipariem ir izaugušas skaistas dziedātājas ar labām balsīm. Man ir prieks, ka esmu šim viņu attīstības ceļam dzīvojis līdzi, bijis tam piederīgs.
Cilvēki vispār nosacīti dalās divās kategorijās. Vieni uzskata, ka pārējie ir slikti, un domā, kā ar tiem cīnīties. Otri savukārt domā – jā, iespējams, visi ir slikti, bet ko man izdarīt, lai būtu labāk pašam un citiem. Man un maniem kolēģiem vienmēr ir licies, ka mums kaut kas jāizdara, lai būtu labāk. Labāk pašiem un arī visiem pārējiem. Ja tas izdodas, tad arī ir iespējams to laimes un jēgas sajūtu noķert.»
ANAMNĒZE
• Mikroķirurgs, rokas ķirurgs, plastikas ķirurgs Latvijas Mikroķirurģijas centrā. Strādā arī Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, specializējoties apdegumu un perifēro nervu ķirurģijā. Divreiz mēnesī konsultē un divreiz mēnesī operē arī Madonas slimnīcā.
• 2001. gadā papildinājis zināšanas ASV, Jeila Universitātes Voterberijas hospitālī, 2005. gadā -Singapūras Nacionālās universitātes slimnīcas Rokas un rekonstruktīvās mikroķirurģijas centrā.
• Par mikroķirurģiju ieinteresējās, mācoties 7. klasē, kad žurnālā Liesma izlasīja publikādju par šo tēmu, un jau pamatskolas laikā izlēma par labu medicīnas studijām.
• Jau 30 gadus laulībā ar sievu Daigu. Ģimenē aug divas meitas: Līva, kas tagad dzīvo Cīrihē, un Marta, kas mācās 10. klasē.
• Ļoti patīk skriešana. Pirms kāda laika noskrējis maratonu Singapūrā, pavisam nesen – kopā ar meitu pusmaratonu Cīrihē. Ar skriešanu sāka nodarboties 2001. gadā, kad uzturējās Voterberijā pie profesora Kegi.
• Ir dejojis tautas dejas – vispirms Madonā, vēlāk arī Rīgā tautas deju ansamblī Dancis.
• Stāda un kopj mežu.
Ar kolēģi un draugu Mārtiņu Kapicki, Sandeep Jacob Sebastin, Singapūras Nacionālās universitātes slimnīcas Rokas un rekonstruktīvās mikroķirurģijas nodaļas vadītāju, Aymeric Lim, Singapūras Nacionālās universitātes slimnīcas vadītāju.
Līgo svētkos vienmēr kopā. Ar sievu un meitām.
Ar brāli Juri, krustmeitu Alisi un viņas draugu Mārtiņu pēc 2024. gada Rīgas maratona.
Žurnāls ‘’Ievas Veselība.’’
